sākumlapajūsu jautājumslapas karte Ru En
AA  
SUSTENTO > Visi jaunumi > Ārvalstu pieredze Drukāt
Ārvalstu pieredze

Ārvalstu pieredze

Cik gan bieži darba grupās, semināros un kopējās tikšanās reizēs viens no visbiežāk mūsu cilvēku minētajiem argumentiem par labu personīgajam asistentam ir frāze: tur Eiropā gan viss ir ievērojami labāk. Tāpēc šoreiz neliels ieskats, kas patiesībā notiek Eiropas Savienības (ES) valstīs, vai tur patiešām viss ir tik labi.

Vienkāršākai sapratnei visa ES būtu iedalāma četrās lielās daļās.

Ziemeļeiropas labklājības jeb Skandināvijas valstīs, piemēram, Zviedrijā, Dānijā, Somijā u. c., visbiežāk nodrošina tiešos maksājumus katram cilvēkam. Maksājumi ir samērā lieli un dod iespēju pilnībā nodrošināt pat to cilvēku vajadzības, kam ir ļoti smaga invaliditāte.

Dānijā ir ļoti stingri noteikumi par to, kādu asistentu var pieņemt darbā. Pirms tam asistentam ir jāiziet īpašs apmācību kurss un jāsaņem sertifikāts, kas apliecina, ka viņš ir tiesīgs pildīt šos pienākumus. Visās Skandināvijas valstīs cilvēki nedrīkst strādāt vairāk kā astoņas stundas dienā. Tas nozīmē, ka, nodrošinot pilnas diennakts palīdzību cilvēkam ar invaliditāti, nomainās četri dažādi asistenti. Lai gan cilvēki kopumā ar šo pakalpojumu ir apmierināti, visu valstu valdības aizvien nopietnāk pret tiem iebilst. Vairākās valstīs šie maksājumi jau ir samazināti, daudzās – samazinājums gaidāms tuvākajā laikā. Sabiedrība ar saviem nodokļiem vairs īsti nevēlas maksāt tik lielu naudu.

Rietumeiropas labklājības valstis, piemēram, Vācija, Francija, Nīderlande u. c., ir izveidojušas ļoti ierobežotas valsts asistentu nodrošināšanas shēmas. Tajās var iesaistīties tikai daži cilvēki, bieži uz pakalpojuma saņemšanas brīdi ir jāgaida gadiem ilgi. Valsts piešķirtās naudas nepietiek, tāpēc tiek organizēti dažādi labdarības pasākumi un ziedojumu vākšana, lai asistenta pakalpojumu varētu saņemt iespējami vairāk cilvēku.

Nīderlandē, piemēram, cilvēkiem ar smagu invaliditāti tiek maksāts individuālais budžets. Klients var izvēlēties pakalpojuma sniedzēju – vai nu juridisku, vai privātu personu, bet pakalpojuma sniedzējam iepriekš ir jāiziet apmācība.

Individuālā budžeta apmērs ir vienlīdzīgs institucionālās aprūpes izmaksām vienam cilvēkam bez īres izmaksām. Tā valsts cenšas paturēt visus cilvēkus vienā vietā – nelielās grupu mājās, kur viņi savstarpēji sadala dzīvesvietas izmaksas. Šādās vietās ir vienkāršāk organizēt asistenta pakalpojumu uzreiz vairākiem klientiem. Ja cilvēks izvēlas dzīvot atsevišķi, finansējums lielāks nekļūst.

Bijušās Austrumeiropas bloka valstis – arī Latvija, Čehija, Polija, Ungārija, Lietuva u. c. – ir sākušas strādāt pie sava valsts apmaksāta personiskā asistenta pakalpojuma izveides. Dažās jau ir kaut kādi mēģinājumi – tepat pie mums Latvijā, citviet, piemēram, Lietuvā vēl tikai notiek diskusija, kā to labāk un lētāk izdarīt. Šajās valstīs bieži ir dažādi projekti asistenta pakalpojuma nodrošināšanai, bet projekti parasti pēc kāda noteikta laika beidzas un cilvēki ar invaliditāti atkal paliek bez tik nepieciešamās palīdzības.

Slovēnijā, piemēram, asistentu pakalpojumu nodrošina ar dažādu nodarbinātības projektu finansējumu, kas nav stabils un ilglaicīgs. Pakalpojumu sniedz projekta iesniedzējs – nevalstiskā organizācija, pati izvēloties gan tos, kas to saņems, gan to, cik liels būs noteiktais apjoms. Bieži šie izvērtējumi ir ļoti subjektīvi – viss notiek paziņu un draugu lokā.

Ceturtajā grupā ir Vidusjūras valstis, piemēram, Itālija, Spānija, Portugāle. Šeit ģimenes loma aprūpes nodrošināšanā ir ļoti būtiska. Tas nozīmē, ka bieži ģimene nav gatava pieņemt asistentu, kas tās mājās palīdzētu cilvēkam ar invaliditāti. Arī valsts no sava budžeta nesteidzas par to maksāt, visu atbildību uzliekot uz pašvaldību pleciem. Bieži pat blakus esošajās pašvaldībās noteikumi ir ļoti atšķirīgi, un cilvēki mēdz mainīt dzīvesvietu, lai atrastu sev ērtāko un pieņemamāko.

Kā redzams, paradīze nav atrodama nekur. Iespējams, labākā vieta perfektai asistenta nodrošināšanai ir Skandināvijas valstīs, taču arī tur pakalpojums kļūst pārāk dārgs, kas nozīmē, ka cerēt uz līdzīgu nodrošinājumu Latvijā mums nav vērts. Tāpēc būtu svarīgi atrast labākos, iespējams, arī inovatīvākos risinājumus visā Eiropā un censties tos iedzīvināt Latvijā. Bet jāatceras arī, ka ikreiz, kad atsaucamies uz kādu mistisku Eiropas valsti, patiesībā neatsaucamies ne uz ko, jo Eiropa ir tik dažāda.

Diskusijas

 

Apmeklētāji: 3475028