sākumlapajūsu jautājumslapas karte Ru En
AA  
SUSTENTO > Masu medijiem > Vienkārši labs cilvēks – Aivars Brīze Drukāt
Vienkārši labs cilvēks – Aivars Brīze
Vienkārši labs cilvēks – Aivars Brīze
Tie ir vārdi, kurus par Aivaru Brīzi pēdējo dienu laikā dzirdam bieži. Tie ir arī vārdi, kuriem ik pa reizei ir grūti atrast piepildījumu – to pavisam praktisko – kā punktu uz i, kā pierādījumu, ka tā patiešām arī bijis.
Savā darbā strādāju cieši kopā ar organizācijām, kas pārstāv cilvēkus ar invaliditāti, un šajās dienās šķiet piepeši esmu iepazinusies ar Aivaru Brīzi pavisam tuvu – tik tuvu, ka šķiet tas arī ir jāpastāsta – Aivars ne tikai mūziķis, Latvijas rokmūzikas pamatlicējs, bet neparasts cilvēks – vienkārši labs…
Kad Sociālās Integrācijas valsts aģentūrā jeb vienkāršāk – skolā, kur savu dzīves profesiju apgūst jaunieši ar invaliditāti, pēc vairākkārtīgiem mēģinājumiem kārtējo reizi bija izgāzusies ideja iesaistīt jauniešus saprātīgā un lietderīgā laika pavadīšanā, savu vokālo ansambli „Spārni” izveidoja Aivars Brīze. Tā bija vieta, kur tikās visi – esošie audzēkņi, absolventu un skolas pasniedzēji – viņus vienoja prieks par dziedāšanu un spēju sniegt prieku citiem. Tieši Aivars Brīze kā vadītājs spēja saturēt jauniešus kopā, organizēt koncertus un vieskoncertus, bet galvenais – spēja pierādīt, ka invaliditāte nav šķērslis patiesi profesionālai darbībai, kas bija tik ļoti svarīgi tieši šiem jauniešiem. Brīze bija pārliecināts, ka ansambļa Spārni palīdzēs viņiem lidot tālāk un drošāk.
Bijušais Brīzes kolēģis atceras – „Viņš ne reizi nekaunējās atzīt, ka strādā mūsu aģentūrā – ar jauniešiem, kuriem ir invaliditāte. Drīzāk viņš bija lepns ar to un patiesi pārdzīvoja katru neveiksmi un ierobežojumus, kas ļautu tālāk attīstīt ansambļa darbību. Brīzem bija ļoti svarīgi gan tas, kā jutās katrs ansambļa dalībnieks, gan kolektīvs kopumā. Varēju tikai pabrīnīties – kā viņš spēja pirms koncerta atrast pareizo vārdu katram dziedātājam – reizēm uzmundrinošu vai mīļu, citreiz gluži skarbu – bet vienmēr tieši tādu, kas liek sapurināties un dziedāt – arī iet tālāk.”
Mākslas zinātniece un līdzās tam arī biedrības „Es redzu” valdes locekle Aivija Bārda, cilvēks, kas jau daudzus gadus pazīst Aivaru, atzīst – „Par Brīzi mūziķi runā un runās daudz, būs viedokļi un dažādas atziņas. Taču vispirms mēs visi esam cilvēki un tikai tad mūziķi, politiķi un arhitekti. Un primāri tiksim svērti tieši pēc šīm kvalitātēm”.
Es arī skumstu pēc šī labestīgā cilvēka. Tieši kā cilvēks viņš ir/bija? ļoti iedvesmojošs un sabiedrībai šodien patiess zaudējums. Cilvēks, kurš nebaidījās paust neērtus viedokļus publiski - ar savu īpašo pirmatnējo taisnīguma izjūtu. Un ne tikai. Es daudz domāju par viņa kā cilvēka pēdējo gadu kompromisiem ar varu, dzīves noteikumiem Latvijas sabiedrībā. Aizvien atklāts ir jautājums, vai vajag brīvos vanagus ģērbt smokingos un likt viņiem dziedāt sabiedrības ieskābušā krējuma ballītēs. Aivars bija fantastisks darbojoties ar neredzīgiem bērniem. Kopīgi šajā vasarā tika uzvests mūzikls – „Mazais princis”, kur viņš ne tikai nodziedāja savu lomu, bet arī saturēja visus kopā. Brīze tiešām bija/ir! brīnišķīgs cilvēks.”
Žēl, ka jāaiziet cilvēkam un jāpaiet laikam, lai lietas saskatītu skaidrāk. Bet iespējams – kopskatam ir vajadzīgs zināms atstatums. 
Gunta Anča, Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO valdes priekšsēdētāja  
Diskusijas

 

Apmeklētāji: 3264570